Pirmie vietējo iedzīvotāju kontakti ar ebrejiem attiecināmi uz XIV gs., kad tagadējās Latvijas teritorija bija Livonijas ordeņa bruņinieku pakļautībā. Tomēr īpašas pavēles stingri aizliedza ebrejiem apmesties šeit vairāk kā divsmit gadu garumā.

Latvijas teritorijā ebreju apmetnes radās XVI gs. beigās Kurzemē. Kurzemes hercogi atbalstīja ebreju pārcelšanos, jo viņiem vajadzēja aizņēmumus un cilvēkus, kas bija spējīgi pārvaldīt finanšu lietas. Tas bija īpaši pamanāms hercoga Jēkaba laikos, kurš uzticēja ebrejiem muitas nodevas un nodokļus. XVIII gs. daudzi talantīgi amatnieki, zinātnieki, juvilieri pārcēlās no Vācijas uz Kurzemi, un XIX gs. vidū Kurzemē dzīvoja 23 tūkstoši ebreju.

Pirmie ebreji Latgalē parādījās XVII gs. vidū. Viņi lielākoties nodarbojās ar sīko tirdzniecību, amatniecību, bet daļa – ar lauksaimniecību. Rīgas ebreju kopiena sāka veidoties XVIII gs. otrajā pusē.

Par ebrejiem tika izdoti simtiem rīkojumu. Tā, no 1791. gada viņu dzīvošanas tiesības Krievijas impērijā ierobežoja tā saucamā nometinājuma josla, kurā iekļuva arī Latgale. No otras puses, valdība bija ieinteresēta ebreju ekonomiskās aktivitātes attīstībā, jo ebreju tirgoņiem bija jāmaksā divreiz lielāki nodokļi nekā citām tautībām.

Aleksandra II valdīšanas laikā ebrejiem – pirmās ģildes tirgoņiem, ārstiem, amatniekiem, atļāva apmesties ārpus nometinājuma joslas. Personas ar augstāko izglītību pieņēma darbā valsts iestādēs. Ebreji veicināja lielu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu attīstību.

Pēc imperatora Aleksandra II slepkavības 1881. gadā Krieviju pārņēma antisemītisma vilnis. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, kas darbojās līdz 1917. gadam, ebrejiem, kas dzīvoja Rīgā, Jelgavā un Liepājā un nestrādāja savā reģistrētajā profesijā, bija jāpamet šīs pilsētas un jāpārceļas uz nometinājuma joslu. Ebrejus pārstāja pieņemt darbā valsts iestādēs un ierobežoja viņu uzņemšanu augstākās izglītības iestādēs. Antisemītiskie noskaņojumi bija pietiekami spēcīgi arī latviešu sabiedrības konservatīvajā daļā. Demokrātiski noskaņoti latvieši – Krišjānis Valdemārs, Augusts Deglavs, Rūdolfs Blaumanis, Rainis un citi – ar simpātiju izturējās pret ebrejiem un centās cīnīties ar antisemītismu.

Uz šīm izmaiņām ebreji reaģēja dažādi. Daudzi emigrēja – lielākoties uz ASV, Lielbritāniju un Dienvidāfriku, citi iestājās dažādās socialistiskās grupās, parādījās cionistiskās grupas, kuru galvenais uzdevums bija ebreju parcelšanās uz Palestīnu idejas propaganda.

Pirmais pasaules karš kļuva par katastrofu Latvijas ebrejiem. 1915. gada aprīlī pēc cara pavēles no piefrontes zonas Kurzemē, Zemgalē un Rīgā uz Krievijas iekšējām guberņām tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši ebreju, ko apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā. Vēl apmēram 75 tūkstoši kļuva par bēgļiem. Pēc kara beigām dzimtenē atgriezās mazāk par pusi ebreju, vairākums palika Krievijā.

Latvijas Brīvības cīņās 1918.-1920. gadā piedalījās vairāk kā tūkstotis ebreju karavīru un virsnieku. Četriem par izcilu drosmi pasniegts augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša ordenis, vienpadsmit – Triju Zvaigžņu ordenis.

Būdami neatkarīgās Latvijas pilsoņi, ebreji izrādīja lielu politisko aktivitāti. No 1922. līdz 1934. g. Saeimā tika ievēlēts no sešiem līdz trim ebreju partiju deputātiem, arī pilsētu pašvaldībās ievēlēti ebreju deputāti.

Latvijā darbojās ebreju skolas, attīstījās arī ebreju prese, nenovērtējams ir ebreju ieguldījums Latvijas kulturālajā dzīve. Nozīmīga loma ebrejiem bija arī Latvijas finanšu sistēmas izveidošanā un attīstībā.

Neskatoties uz kopienas laicīgo raksturu, visnotaļ aktīva bija reliģiskā dzīve: valstī darbojās 200 reliģiskās kopienas.

Pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas 1934. gadā visas politiskās partijas, ieskaitot ebreju partijas, tika aizliegtas, lielāko daļa sabiedrisko organizāciju slēdza, ebreju nacionāli kulturālo autonomiju un ekonomisku aktivitāti ierobežoja. Tas izraisīja ebreju kapitāla izplūšanu uz ārzemēm un uzņēmēju un speciālistu izbraukšanu. Tai pat laikā trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvija uzņēma vairākus tūkstošus Eiropas ebreju, kas bēga no nacisma.

Trīsdesmito gadu beigās Latvijā dzīvoja vairāk kā 93 tūkstoši ebreju, gandrīz puse no viņiem – 43 tūkstoši – Rīgā.

Starp 15 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, ko 1941. gada 14. jūnijā padomju vara izsūtīja uz Sibīriju, bija ap 2 tūkstošiem ebreju.

1941. gada jūlija sākumā Latviju okupēja vācu karaspēks. Neilgā laikā desmitiem tūkstošu ebreju nogalināja. Latvijā ir pāri par 200 masu iznīcināšanas vietām, kur bojā gāja vairāk kā 70 tūkstoši Latvijas ebreju, kā arī vairāki desmiti tūkstošu ebreju, ko uz Latviju deportēja no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas, Ungārijas un citām Eiropas valstīm.

Pēc Otrā Pasaules kara beigām no pirmskara Latvijas ebreju kopienas bija palikuši ap 14 tūkstošiem cilvēku. Uz Latviju sāka pārcelties ebreji no citiem Padomju Savienības reģioniem.

Latvija kļuva par vienu no cionistiskās, disidentu un nacionālistiskās kustības centriem Padomju Savienībā. Ebreju aktīvisti cīnījās par tiesībām izbraukt uz Izraēlu, par iespēju godināt Holokausta upuru piemiņu, izdeva nelegālo literatūru, pagrīdē mācījās ivritu un ebreju tautas vēsturi, par ko tika pakļauti arestiem. Septiņdesmitajos gados vairāk par trešdaļu Latvijas ebreju emigrēja uz ASV, Izraēlu un Rietumeiropas valstīm.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu astoņdesmito gadu beigās sāka atdzimt ebreju sabiedriskā dzīve. 1988. gadā Rīgā izveidoja Latvijas ebreju kultūras biedrību, kas vēlāk pārtapa par Rīgas ebreju kopienu, darbību atsāka ebreju biedrības Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jūrmalā, Jēkabpilī, Ventspilī, Ludzā un Jelgavā. 2003. gadā tika dibināta Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome. Pašlaik Latvijā dzīvo nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem ebreju. Latvijas ebreju kopiena ir otra lielākā Baltijas jūras reģionā.

Latvijas teritorijā ebreju apmetnes radās XVI gs. beigās Kurzemē. Kurzemes hercogi atbalstīja ebreju pārcelšanos, jo viņiem vajadzēja aizņēmumus un cilvēkus, kas bija spējīgi pārvaldīt finanšu lietas. Tas bija īpaši pamanāms hercoga Jēkaba laikos, kurš uzticēja ebrejiem muitas nodevas un nodokļus. XVIII gs. daudzi talantīgi amatnieki, zinātnieki, juvilieri pārcēlās no Vācijas uz Kurzemi, un XIX gs. vidū Kurzemē dzīvoja 23 tūkstoši ebreju.

Pirmie ebreji Latgalē parādījās XVII gs. vidū. Viņi lielākoties nodarbojās ar sīko tirdzniecību, amatniecību, bet daļa – ar lauksaimniecību. Rīgas ebreju kopiena sāka veidoties XVIII gs. otrajā pusē.

Par ebrejiem tika izdoti simtiem rīkojumu. Tā, no 1791. gada viņu dzīvošanas tiesības Krievijas impērijā ierobežoja tā saucamā nometinājuma josla, kurā iekļuva arī Latgale. No otras puses, valdība bija ieinteresēta ebreju ekonomiskās aktivitātes attīstībā, jo ebreju tirgoņiem bija jāmaksā divreiz lielāki nodokļi nekā citām tautībām.

Aleksandra II valdīšanas laikā ebrejiem – pirmās ģildes tirgoņiem, ārstiem, amatniekiem, atļāva apmesties ārpus nometinājuma joslas. Personas ar augstāko izglītību pieņēma darbā valsts iestādēs. Ebreji veicināja lielu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu attīstību.

Pēc imperatora Aleksandra II slepkavības 1881. gadā Krieviju pārņēma antisemītisma vilnis. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, kas darbojās līdz 1917. gadam, ebrejiem, kas dzīvoja Rīgā, Jelgavā un Liepājā un nestrādāja savā reģistrētajā profesijā, bija jāpamet šīs pilsētas un jāpārceļas uz nometinājuma joslu. Ebrejus pārstāja pieņemt darbā valsts iestādēs un ierobežoja viņu uzņemšanu augstākās izglītības iestādēs. Antisemītiskie noskaņojumi bija pietiekami spēcīgi arī latviešu sabiedrības konservatīvajā daļā. Demokrātiski noskaņoti latvieši – Krišjānis Valdemārs, Augusts Deglavs, Rūdolfs Blaumanis, Rainis un citi – ar simpātiju izturējās pret ebrejiem un centās cīnīties ar antisemītismu.

Uz šīm izmaiņām ebreji reaģēja dažādi. Daudzi emigrēja – lielākoties uz ASV, Lielbritāniju un Dienvidāfriku, citi iestājās dažādās socialistiskās grupās, parādījās cionistiskās grupas, kuru galvenais uzdevums bija ebreju parcelšanās uz Palestīnu idejas propaganda.

Pirmais pasaules karš kļuva par katastrofu Latvijas ebrejiem. 1915. gada aprīlī pēc cara pavēles no piefrontes zonas Kurzemē, Zemgalē un Rīgā uz Krievijas iekšējām guberņām tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši ebreju, ko apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā. Vēl apmēram 75 tūkstoši kļuva par bēgļiem. Pēc kara beigām dzimtenē atgriezās mazāk par pusi ebreju, vairākums palika Krievijā.

Latvijas Brīvības cīņās 1918.-1920. gadā piedalījās vairāk kā tūkstotis ebreju karavīru un virsnieku. Četriem par izcilu drosmi pasniegts augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša ordenis, vienpadsmit – Triju Zvaigžņu ordenis.

Būdami neatkarīgās Latvijas pilsoņi, ebreji izrādīja lielu politisko aktivitāti. No 1922. līdz 1934. g. Saeimā tika ievēlēts no sešiem līdz trim ebreju partiju deputātiem, arī pilsētu pašvaldībās ievēlēti ebreju deputāti.

Latvijā darbojās ebreju skolas, attīstījās arī ebreju prese, nenovērtējams ir ebreju ieguldījums Latvijas kulturālajā dzīve. Nozīmīga loma ebrejiem bija arī Latvijas finanšu sistēmas izveidošanā un attīstībā.

Neskatoties uz kopienas laicīgo raksturu, visnotaļ aktīva bija reliģiskā dzīve: valstī darbojās 200 reliģiskās kopienas.

Pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas 1934. gadā visas politiskās partijas, ieskaitot ebreju partijas, tika aizliegtas, lielāko daļa sabiedrisko organizāciju slēdza, ebreju nacionāli kulturālo autonomiju un ekonomisku aktivitāti ierobežoja. Tas izraisīja ebreju kapitāla izplūšanu uz ārzemēm un uzņēmēju un speciālistu izbraukšanu. Tai pat laikā trīsdesmito gadu otrajā pusē Latvija uzņēma vairākus tūkstošus Eiropas ebreju, kas bēga no nacisma.

Trīsdesmito gadu beigās Latvijā dzīvoja vairāk kā 93 tūkstoši ebreju, gandrīz puse no viņiem – 43 tūkstoši – Rīgā.

Starp 15 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, ko 1941. gada 14. jūnijā padomju vara izsūtīja uz Sibīriju, bija ap 2 tūkstošiem ebreju.

1941. gada jūlija sākumā Latviju okupēja vācu karaspēks. Neilgā laikā desmitiem tūkstošu ebreju nogalināja. Latvijā ir pāri par 200 masu iznīcināšanas vietām, kur bojā gāja vairāk kā 70 tūkstoši Latvijas ebreju, kā arī vairāki desmiti tūkstošu ebreju, ko uz Latviju deportēja no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas, Ungārijas un citām Eiropas valstīm.

Pēc Otrā Pasaules kara beigām no pirmskara Latvijas ebreju kopienas bija palikuši ap 14 tūkstošiem cilvēku. Uz Latviju sāka pārcelties ebreji no citiem Padomju Savienības reģioniem.

Latvija kļuva par vienu no cionistiskās, disidentu un nacionālistiskās kustības centriem Padomju Savienībā. Ebreju aktīvisti cīnījās par tiesībām izbraukt uz Izraēlu, par iespēju godināt Holokausta upuru piemiņu, izdeva nelegālo literatūru, pagrīdē mācījās ivritu un ebreju tautas vēsturi, par ko tika pakļauti arestiem. Septiņdesmitajos gados vairāk par trešdaļu Latvijas ebreju emigrēja uz ASV, Izraēlu un Rietumeiropas valstīm.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu astoņdesmito gadu beigās sāka atdzimt ebreju sabiedriskā dzīve. 1988. gadā Rīgā izveidoja Latvijas ebreju kultūras biedrību, kas vēlāk pārtapa par Rīgas ebreju kopienu, darbību atsāka ebreju biedrības Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jūrmalā, Jēkabpilī, Ventspilī, Ludzā un Jelgavā. 2003. gadā tika dibināta Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome. Pašlaik Latvijā dzīvo nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem ebreju. Latvijas ebreju kopiena ir otra lielākā Baltijas jūras reģionā.

 

Aizpute

1751. gadā Aizputē tika izveidota viena no pirmajām ebreju kopienām Kurzemē. 1881. gadā vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju bija ebreji. 1935. gadā Aizputē dzīvoja 534 ebreji (15,6 % iedzīvotāju).

1941. gada 3. novembrī visi pilsētā esošie ebreji – 386 cilvēki – tika sadzīti sinagogā, tad izvesti mežā uz dienvidiem no pilsētas un nošauti.

Sinagoga (Atmodas iela 16) ir senākā no šobrīd pastāvošajām sinagogām, uzbūvēta 1751. gadā. Blakus tai 1875. gadā uzbūvēta Mazā sinagoga. Pēc Otrā pasaules kara abas ēkas tikušas apvienotas un kopš 1955. gada tiek izmantotas kā pilsētas Kultūras nams.

Žīdu tiltiņš savieno Tebras upes krastus pie sinagogas. Nosaukums saglabājies kopš XIX gs.

Kapsēta (200 m no Kalvenes ielas beigām, aiz pilsētas robežas) izveidota XVIII gs. otrajā pusē. Saglabājusies liela daļa kapakmeņu. Daži no tiem ir unikāli: izlieti no čuguna, ar ebreju burtu veidotiem uzrakstiem vācu valodā.

Misiņkalna pilsētas kapsēta. Holokausta upuru pārbedīšanas vieta.

Novadpētniecības muzejs (Skolas iela 1). Daļa no muzeja ekspozīcijas veltīta pilsētas ebreju vēsturei.

 

Bauska

XVII gs. sākumā Mēmeles labajā krastā radās pirmais ebreju ciemats, ko dibināja no Lietuvas nākušie ebreji. XVIII gs. tika uzbūvēta sinagoga un ierīkota kapsēta. 1820. gadā ebrejiem ļāva apmesties pašā pilsētā, ebreju kopiena tika oficiāli reģistrēta.

Ebreju kopienu vadīja pasaulē pazīstamie rabīni Mordehajs Eliasbergs (no 1862. līdz 1889.) un Ābrams-Ichaks ha-Koens Kuks (no 1895. līdz 1904.). 1935. g. no pilsētas 4 904 iedzīvotājiem 778 bija ebreji.

1941. gada 28. jūnijā pilsētu ieņēma Hitlera karaspēks. Bauskas ebreju iznīcināšana tika pabeigta līdz 1941. gada augusta vidum.

Sinagoga (Rīgas iela 35). Šeit XIX gs. divdesmitajos gados tika uzcelta koka sinagoga. 1840. gadā blakus uzbūvēja mūra ēku. Abas sinagogas tika nodedzinātas 1941. gada. 4. jūlijā.

Hasīdu lūgšanu nams (Kalnu iela 2), uzcelts 1938. gadā.

Košera lopkautuve un gaļas veikals (Rīgas iela 37), uzcelti XIX gs. otrajā pusē.

Ambulatorija (Rīgas iela 51). 1941. gada jūlija vidū šeit tika īstenota bezprecedenta akcija. 56 ebreju vīrieši, tostarp 9 zēni vecumā no 8 līdz 15 gadiem, tika ievietoti pilsētas ambulatorijā un sterilizēti. Augustā visi tika nošauti.

Nahmana Jankeloviča tipogrāfija (Rūpniecības iela 5). 1893.gadā N. Jankelovičs dibināja pirmo vietējo avīzi "Bauskas Sludinājumi", ko izdeva šajā ēkā.

Likvertenes mežs (8 km no Bauskas pa Bauskas-Vecsaules ceļu), kur 1941. gada augustā tika nogalināti ap 800 ebreju no Bauskas un tās apkārtnes.

 

Valdemārpils

Ebreju kopiena izveidojās XVII gs. beigās. XIX gs. vidū ebreji bija 84% no pilsētas iedzīvotājiem, 1935. gadā pilsēta dzīvoja 159 ebreji.

Kad 1941. gada jūnija beigās vācu karaspēks okupēja Valdemārpili, visi pilsētas ebreji tika iznīcināti.

Divas sinagogas un rabīna māja (Ezera iela 1). XVIII-XX gs. Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

 

Varakļāni

Ebreju kopiena sākusi veidoties pēc 1772. gada. 1897. gadā pilsētā bija 1 375 ebreji, kas veidoja 75% no iedzīvotāju kopskaita. 1935. gadā Varakļānos dzīvoja 952 ebreji jeb 58% iedzīvotāju, kas tobrīd bija lielākais ebreju īpatsvars Latvijas pilsētās.

1941. gada 4. augustā visi pilsētas ebreji, kas nepaspēja aizbēgt, tika nošauti aiz ebreju kapsētas.

Pēc kara Varakļānos bija nedaudz vairāk par 10 ebreju ģimenēm, bet tagad Latvijas kādreiz visebrejiskākajā pilsētā dzīvo viens ebrejs.

Baltā sinagoga (Skolas iela 3) - vienīgā saglabājusies pilsētas sinagoga, uzbūvēta 1817. gadā.

Kapsēta (Kapsētas iela 10а), izveidota XVIII gs. beigās – XIX gs. sākumā, pašlaik daļa kapavietu ir atjaunota. Kapsētā izvietoti divi pieminekļi Holokausta upuriem.

 

Ventspils

Zināms, ka pirmais Ventspils ebrejs bija I. Kaufmans Lipšics, kas ieradās no Prāgas XVIII gs. otrajā pusē. Pārējie ebreji pārcēlās no apkārtnes ciematiem, Prūsijas, Lietuvas un blakusesošās Piltenes, bet likumīgu stāvokli viņi ieguva tikai pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795. gadā.

1915. gadā Ventspils ebreji, kā arī pārējie Kurzemes ebreji, tika izsūtīti Krievijas dziļumos. Pēc kara kopienu atjaunoja, 1935. gadā no Ventspils 15 671 iedzīvotājiem 1 246 bija ebreji. Latvijas Republikas gados pašvaldība atvēra ebreju pamatskolu, bet kopiena — ebreju ģimnāziju.

Ebrejiem bija nozīmīga loma pilsētas ekonomiskajā dzīve, it īpaši malkas, ādu un graudu tirdzniecībā. Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā 1940. gadā, uzņēmumi tika nacionalizēti, bet to īpašnieki – deportēti. Ebreji veidoja gandrīz piekto daļu no Ventspils deportēto Latvijas pilsoņu skaita.

1941. gada 1. jūlijā pilsētu ieņēma vācu karaspēka daļas. Visi ebreji tika nošauti Kaziņu mežā.

Ventspils ebreju kopiena atjaunota 1990. gadu vidū, pašlaik tajā ir ap 50 cilvēkiem.

Sinagoga (Sinagogas iela 9), uzbūvēta 1856. gadā, rekonstruēta 1930. gados.

Ebreju kopienas ēka un ebreju skola (Užavas iela 8). Šajā ēkā darbojās valsts pamatskola ar mācībām jidišā, kā arī kopienas uzturētā ģimnāzija ar mācībām vācu valodā, bet no 1934.gada – ivritā. Pašlaik ēkā ir dažādas valsts iestādes un avīzes redakcija.

Kapsēta (Saules iela, mežā), izveidota 1831. gadā.

 

Dagda

Ebreju kopiena radās XIX gs. sākumā. 1935. gadā Dagdā dzīvoja 589 ebreji (53% iedzīvotāju).

1941. gada 25. jūlijā daļa Dagdas ebreju tika aizdzīta uz Daugavpils geto, bet pārējos 1941. gada 1. augustā nošāva ebreju kapsētā.

Trīs sinagogas (Skolas un Rīgas ielu krustojums), uzceltas 1897. gadā.

Kapsēta (Pļavas iela 6), izveidota XIX gs. sākumā. Pēc Otrā pasaules kara atklāts piemineklis Holokausta upuriem.

 

Daugavpils

Nosaukums vairākkārt mainījies: Dinaburga, Borisogļebova, Dvinska (no 1893.), Daugavpils (kopš 1920.).

Dinaburgas ebreju kopiena radās XVIII gs. otrajā pusē. Dinaburga bija pirmā Latvijas lielā pilsēta, kur, sākot ar 1785. gadu, ebreji tikuši ievēlēti pašvaldībā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Dvinskā dzīvoja 55 686 ebreji jeb 49% iedzīvotāju. Vairākas desmitgades kopienu vadīja pasaulē plaši pazīstamie rabīni – Meirs-Simha Kacs-Kagans (Or Sameah) (1843–1926) un Josifs Rozins (Rogačovas gaons) (1858–1936).

1910. gadā Dvinskā darbojās 34 sinagogas, slimnīca "Bikur-Holim", veco ļaužu nams, ēdnīca trūcīgajiem, bija ebreju teātris. XIX gs. beigās Dvinskā atradās Krievijas lielākā sērkociņu rūpnīca, kurā strādāja 676 cilvēki. Šī pilsētas lielākā uzņēmuma vadītājs bija Šlomo Zaks.

1935. gadā Daugavpilī bija 11 106 ebreji jeb 25% iedzīvotāju. 1920.–30. gados ebrejiem piederēja vairāk nekā 100 uzņēmumi. Pilsētā strādāja četras ebreju bibliotēkas, desmit jauniešu, četras skolotāju un citas ebreju organizācijas. Tika atvērtas septiņas ebreju pamatskolas, divas ģimnāzijas, vairākas ješivas, hederi. Sinagogu skaits pieauga līdz četrdesmit.

1941. gada 14. jūnijā starp staļiniskā režīma deportētajiem bija 174 ebreji.

1941. gada 26. jūnijā Daugavpili ieņēma vācu armija. 1941. gada 15. jūlijā tika izdota pavēle par geto izveidošanu. 1943. gada oktobrī izdzīvojušos gūstekņus aizsūtīja uz Rīgu uz koncentrācijas nometni "Kaizervalde".

Pēc kara uz Daugavpili atgriezās ap 500 cilvēkiem, kas pārdzīvoja Holokaustu, kā arī atbrauca ebreji no citām Padomju Savienības republikām. Daugavpils ebreju kopiena atjaunota 1980. gadu beigās. Pašlaik pilsētā dzīvo ap 400 ebrejiem, darbojas reliģiskā un laicīgā ebreju kopiena, sinagoga, aktīvas ir dažādas ebreju organizācijas.

Sinagoga "Kadiš" (Cietokšņa iela 38), uzcelta 1850. gadā, rekonstruēta 2005.–2006. gadā pateicoties Marka Rotko bērnu finansiālajam atbalstam. Šobrīd vienīgā darbojošās pilsētas sinagoga. Otrajā stāvā izvietots muzejs "Ebreji Latgalē". Sinagogas ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Lielā sabiedriskā sinagoga (Lāčplēša iela 39), uzcelta 1840. gadā. Padomju laikā šeit izvietoja sporta zāli, tagad te ir veikals. Ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Mihoelsa māja (Mihoelsa iela 4). 1890. gada 16. martā šajā namā dzimis pazīstamais aktieris un režisors, Maskavas Valsts Ebreju teātra direktors, ievērojamais sabiedriskais darbinieks Solomons Mihoelss (1890–1948).

Piemineklis Markam Rotko (18. novembra iela 2, Daugavas krastā), atklāts 2003. gadā par godu viena no vadošajiem abstraktā impresionisma pārstāvjiem, Dvinskā dzimušā Marka Rotko (1903–1970) simtgadei. Autors – Romualds Gribovskis.

Ebreju ģimnāzija (Saules iela 38). Ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Ebreju amatniecības skola (Varšavas iela 21), uzcelta XX gs. sākumā, pašlaik šeit darbojas transporta skola. Ēka ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis.

Komunālā kapsēta (18. novembra iela 220). Kapsētas ebreju sekcija izveidota pēc Vecās ebreju kapsētas likvidācijas 1950. gadu vidū. Šeit pārbedīti pasaulē plaši pazīstamie rabīni Meirs-Simha Kacs-Kagans un Josifs Rozins.

Tilta nocietinājums (Lielā iela 1, tagad cietums). Šeit no 1941. gada jūlija vidum līdz 1942. gada 1. maijam atradās geto, kurā sadzina vairāk nekā 15 000 cilvēku – Daugavpils iedzīvotāju, bēgļu no Lietuvas, kā arī ebreju no citām Latgales pilsētām un ciematiem. Geto tika iznīcināti ap 9 000 cilvēku.

Memoriāls Holokausta upuriem (Mežciems, 7 km no pilsētas pa šoseju Daugavpils – Rīga). Atklāts 1991. gadā, autors – Oļegs Marinoha. Ansambļa centrā atrodas piemineklis ar uzrakstu jidišā "Izraēlas dēlu piemiņai".

 

Jēkabpils

Ebreju kopiena reģistrēta 1810. gadā, to lielākoties veidoja no Lietuvas nākošie ebreji. Pilsētā bija trīs sinagogas, ješiva, skolas, ebreju bibliotēka ar lasītavu un darbojās dažādas sabiedriskās organizācijas. Pirmā pasaules kara gados vairākums ebreju māju un sabiedrisko ēku tika izpostīti. 1935. gadā ebreji bija 14% no pilsētas iedzīvotājiem (793 cilvēki).

1941. gada 29. jūnijā Jēkabpili okupēja nacisti. Ebreji tika nogalināti netālu no pilsētas Kūku purvā.

Pašlaik Jēkabpils ebreju kopienā ir ap 40 cilvēkiem.

Kapsēta (Saules un Nameja ielas krustojums), izveidota XIX gs. sākumā. 1950. gados kapos pārbedītas Kūku purvā nogalināto ebreju mirstīgās atliekas un atklāts piemineklis.

 

Materiāls sagatavots ar Eiropas Savienības un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu pilnībā atbild Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome, un tas nevar tikt uzskatīts par Eiropas Savienības un Latvijas valsts viedokli.