Politico Europe
Autors Deivids Hariss (David Harris)
2020. gada 14. decembris
Cienījamā Eiropas Savienība, mums ir jāaprunājas par tavas ārpolitikas vājo vietu — attiecībām ar Izraēlu.
Gadadienu atceres pasākumos un piemiņas vietās esmu neskaitāmas reizes dzirdējis Eiropas līderus izsakām savu sāpi par notikušo holokaustu, sešu miljonu Eiropas ebreju iznīcināšanu un to, ka Eiropa gadsimtiem ilgi ir radījusi piemērotu augsni antisemītisma veicināšanai. Atkal un atkal esmu dzirdējis viņus izsaucamies: “Nekad vairs!”
Es nevienu brīdi nenoniecinu šo paziņojumu un žestu vērtību. Gluži otrādi, tie ir ļoti svarīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka antisemītisms Eiropā atdzimst, savukārt zināšanas par holokaustu samazinās.
Taču — un šis “taču” ir patiešām būtisks — pārāk daudzi Eiropas līderi nesasaista šo sāpīgo pagātni ar pašreizējo politiku.
Tas mani īpaši pārsteidza, kad 2013. gadā es kā viens no sešiem galvenajiem runātājiem biju uzaicināts piedalīties ceremonijā Mauthauzenē, bēdīgi slavenajā nacistu koncentrācijas nometnē Austrijā, kurā kara pēdējās nedēļās nogalināja manu māsīcu Milu Rasinu.
Visi četri oratori, kuri uzstājās pirms manis — Austrijas, Ungārijas un Polijas prezidenti, kā arī Krievijas parlamenta spīkers, — uzbūra klausītājiem sirdi plosošas kara laika un ebreju masu iznīcināšanas ainas. Viņi aizkustinoši runāja par to, ka neļaus aizmirst šo laiku un cīnīsies par to, lai pret ebrejiem vērstais naids nekad neatdzimtu.
Taču neviens no viņiem neizrunāja vārdu “Izraēla”. Neviens no viņiem nesaistīja holokausta traģēdiju ar Izraēlas neesamību, kura, ja tā būtu pastāvējusi, iespējams, paglābtu un nogādātu drošībā neskaitāmus Eiropas slazdā iesprostotos ebrejus.
Neviens no viņiem neminēja, ka pašreiz Izraēlā dzīvo gandrīz puse pasaules ebreju un šī valsts nemitīgi saskaras gan ar militāru savas eksistences apdraudējumu, gan arī neskaitāmiem izaicinājumiem tās leģitimitātei.
Kā gan, runājot par holokaustā gūto mācību un antisemītisma draudiem mūsdienās, valsts līderis var nepieminēt, ka Izraēla un ebreju tiesības uz pašnoteikšanos tiek nemitīgi apdraudētas?
Tas, kas todien notika Mauthauzenē, nebija nekas neparasts. Gluži otrādi, tā ir pilnīgi ierasta lieta.
Katrai no ES dalībvalstīm ir divpusēja sadarbība ar Izraēlu, pat neskatoties uz to, ka dažas no tām, piemēram, Grieķija un Spānija, to uzsāka desmitgades vēlāk. Arī pašai ES ar Izraēlu ir izveidots plašs saišu tīkls, tostarp tirdzniecības, pētniecības un attīstības veicināšanas jomā.
Taču, līdzko runa ir par draudiem, ar kuriem jāsaskaras Izraēlai, no ES parasti nav ne ziņas, ne miņas. Protams, šad un tad tā nāk klajā ar skaistu retoriku par “gatavību iesaistīties” Izraēlas drošības jautājumu risināšanā, taču diemžēl tiem nav konkrēta seguma.
Lūk, trīs to apliecinoši piemēri. Runājot par Irānu, ES izvēlas ignorēt Izraēlas (un sunnītu arābu valstu) nopietnos brīdinājumus par Teherānas centieniem sēt haosu reģionā, uzskatot, ka tā labāk izprot Irānā valdošo režīmu un to, kā ierobežot draudus, tostarp asins stindzinošos uzsaukumus iznīcināt Izraēlu.
Bet vai tas tā patiešām ir? Nekas par to neliecina. Laikā, kad citas valstis cenšas apturēt Irānas slepeno masu iznīcināšanas ieroču izstrādes programmu, ES, kā pie tāda glābšanas riņķa un savas vienīgās reālās cerības, turas pie ļoti nepilnīgās Irānas kodolvienošanās, kas pazīstama kā “Kopīgais visaptverošais rīcības plāns”.
Neaizmirsīsim, ka pastāv arī Hezbollah, kura atklāti deklarējusi savu mērķi iznīcināt Izraēlas valsti un kuru atbalsta Irāna. Līdz pat 2013. gadam ES dalībvalstis ar Franciju priekšgalā atteicās atzīt Hezbollah par teroristisku organizāciju.
Pēc uzbrukuma, kuru Hezbollah sarīkoja Bulgārijā un kurā bojā gāja pieci tūristi no Izraēlas un bulgāru tautības autobusa šoferis, ES, atkal Parīzes vadībā, radīja absurdu — nošķīra Hezbollah “bruņoto spārnu”, kas tika iekļauts teroristisko organizāciju sarakstā, no “politiskās kustības” tās sastāvā.
Tas ir tikpat loģiski, kā dalīt divās daļās nacistu partiju vai Islāma valsti. Un šis iedalījums ir spēkā vēl šobaltdien, pat neskatoties uz to, ka sešas ES dalībvalstis, Igaunija, Vācija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Slovēnija, kā arī Apvienotā Karaliste, rīkojās patstāvīgi, cenšoties izbeigt šo farsu, un tas ir slavējami.
Visbeidzot, ja runa ir par Izraēlas un Palestīnas konfliktu, ES nevilcinās publiski kritizēt Izraēlu, taču reti runā par Palestīnā valdošo obstrukcionismu, korupciju vai kūdīšanu, savureiz pat ar ES finansēto nevalstisko organizāciju starpniecību. ES nepārliecinošais arguments ir šāds — “mēs gaidām no Izraēlas ko vairāk”.
Tāpat kā ES dalībvalstis (vairums), arī Izraēla vēlas dzīvot saskaņā ar likumiem un demokrātijas standartiem. Bet diemžēl tai ir citi kaimiņi: Sīrija nav Zviedrija, Irāna — Īrija, Hamās — Holande, bet Gaza — Vācija.
It kā ar to vēl nepietiktu, ES un Izraēlas Asociācijas padome, oficiāla institūcija, kurai būtu jānodrošina regulārs dialogs un jāidentificē sadarbības jomas, nav sanākusi kopš 2012. gada. Šādai bloķēšanai ir politiski iemesli, un tie ir ES iniciēti. ES rīkojas konkrētu dalībvalstu, kuru vidū tiek minētas Francija un Zviedrija, vadīta, tām oponējot Izraēlas apmetnēm un lēmumiem un politikai, ko Izraēla īsteno attiecībā uz palestīniešiem.
Ļaujiet man paskaidrot. Es neuzskatu, ka notikušā holokausta vai antisemītisma uzplaiksnījumu dēļ Izraēlu vispār nedrīkstētu kritizēt.
Šo es rakstu kā draugs, kurš ir vairākkārt atkārtojis, ka ES ir vienīgais visvērienīgākais un veiksmīgākais uz mieru vērstais projekts modernajā vēsturē. Un kā ES līdzpilsonis, kurš pagājušogad pieņēma Austrijas pilsonību, tādējādi godinot un pieminot savu tēvu, kuram viņa ebreju tautības dēļ 1930. gadā Vīnē šo pilsonību atteica.
Taču, ja ES patiešām vēlas iznīdēt antisemītismu un saglabāt vēsturisko piemiņu par holokaustu, tā nedrīkst noliegt, mazināt vai izlikties neredzam faktus, kas apdraud Izraēlas — vienīgās valsts pasaulē, kura ebreji ir majoritāte un kura ir kļuvusi par mājām gandrīz septiņiem miljoniem no tiem, — pastāvēšanu.
No ES bieži nākas dzirdēt pārmetumus, ka Izraēla neuzticoties Briselei un nepiedāvājot tai dalību kādā no uzsāktajiem miera procesiem. Kāpēc? Ieskatoties spogulī, atbilde varētu kļūt acīmredzama.
Deivids Hariss ir Amerikas Ebreju komitejas (AJC) vadītājs. Pievienojieties 76 100 viņa sekotāju Twitter tīklā @DavidHarrisAJC.
Ja vēl neesat to izdarījuši, pievienojieties arī arvien augošajam 700 000 sekotāju Twitter un vairāk nekā 1 810 000 lielajam fanu skaitam Facebook tīklā, lai saņemtu jaunumus un zinātu AJC viedokli.